Šajā mācību gadā skolas mājaslapā atklājam jaunu sadaļu SKOLĒNI PAR ..., kurā ikviens skolēns vai skolēnu grupa aicināta rakstīt par svarīgām, aizraujošām skolā piedzīvotām vai ar skolu saistītām lietām, vietām, pasākumiem utt. Sadaļu atklāj 7.a klases skolēni! Aicinām būt aktīviem arī pārējiem ;)

***

R. Blaumaņa darbu tēli – mani padomdevēji

Kristīnes Jirgenas R. Blaumaņa literārās prēmijas 14. konkursa darbs

Vērtīgu padomu dzīvē nekad nevar būt par daudz. Padomdevējs var būt reāls cilvēks, kā arī izdomāta personība. Es par padomdevējiem uzskatu gan rakstniekus, gan grāmatu tēlus. Arī viņi var sniegt ieteikumus, kā rīkoties sarežģītās situācijās, kā nonākt virsotnēs, kurās viņi ir uzkāpuši. Īpaši vērtīgus padomus guvu no R. Blaumaņa darbiem „Tālavas taurētājs”, „Nāves ēnā” un „Velniņi”. Tālavas taurētājs, Grīntāls, arī dievbijīgais saimnieks un nerātnie velniņi ir piedzīvojuši daudz vairāk par mani un guvuši plašāku pieredzi dzīves labirintos. Viņu padomi man noderējuši un būs nepieciešami ne tikai īpašos gadījumos, bet arī ikdienišķos mirkļos.

Pēc R.Blaumaņa un Tālavas taurētāja domām, godīgs cilvēks ir tas, kas nenodod savējos pat tad, ja, viņus aizstāvot, draud nāve. Es vēlos būt godīga, vienmēr paliekot uzticīga sev tuviem un mīļiem cilvēkiem. Mans gods ir mana reputācija, un tā ir daļa no tautas reputācijas. Esmu Latvijas patriote, manā sirdī vienmēr latviešu tautai būs īpaša vieta, lai kur arī es ceļotu. Latvija ir mana dzimtene, un tieši šeit sarunas un dziesmas skan manā dzimtajā valodā. Saprotu, ka mans gods ir tautas gods, tāpēc ka ārzemēs vietējie iedzīvotāji arī pēc manas uzvedības spriež par to, kādi ir latvieši, tāpēc vajag izturēties pieklājīgi un atklāt savas labākās īpašības, jo mēs katrs esam daļa no Latvijas un ar savu attieksmi un darbiem veidojam tās godu. Mani iedvesmo būt godīgai Tālavas taurētāja vārdi:

,,Mans zelts ir mana tauta,

Mans gods ir viņas gods!

Kas postīdams viņu šausta,

Uz pekli, lai rauj to jods!’’

Tālavas taurētāja varonīgā rīcība lika man saprast, ka tauta ir svarīgāka par personīgo labklājību, dzīvību, un to vērtībā nekad nepārspēs ne zelts, ne sudrabs, ne kāda cita vērtslieta. Taurētājs mīlēja dzimto zemi un ļaudis un ne par kādu naudu neļāva nelūgtiem viesiem to postīt.

Soļojot pa pārdomu taku, esmu nonākusi pie R. Blaumaņa noveles „Nāves ēnā”, kur paslēpies, manuprāt, neviens vien interesants domu grauds. Visvairāk mani iedvesmoja Grīntāla runas un darbi.Visi dreifējošā ledus gabala piespiedu pasažieri domāja par drīzu nāvi un staigāja sērīgām sejām, bet, kad bija noklausījušies, kas Grīntālam sakāms, viņi sāka rosīties cerībā uz glābiņu, un arī pats Grīntāls ņēmās jau drošāk kalt izdzīvošanas plānus un nodibināt kārtību. Pavadot glābēju laivu ar tās braucējiem, Grīntāls savaldījās, neizrādīja drūmās emocijas un tikai lūdza pasveicināt sievu. Manuprāt, viņš tā rīkojās arī Kārlēna dēļ, lai palīdzētu zēnam pārvarēt izmisumu. Cerība ir vislabākā dāvana kritiskos brīžos.

No R. Blaumaņa darbiem varu mācīties arī dzīvesprieku. Velniņi aizbēga no elles ziņkārības dēļ, jo vēlējās ko vairāk par elles ugunīm un tumsu. Viņi tiecās pēc noslēpumainās ārpasaules gaismas. Nonākuši tur, viņi rīkojās, kā tēvs mācījis, – centās darīt postu saimniekam, kura dvēseli Velns jau krietnu laiku nevarēja sagrābt, bet, lai kā viņi censtos, nekas neizdevās. Iecerētie ļaunie darbi pārvērtās labajos, jo viņi nemaz nebija tik slikti, kā paši sākumā domāja.  Pasakā „Velniņi” dievbijīgajam saimniekam, kuru velniņi gribēja iznerrot, piemita prasme nelaimē saskatīt labo. Viņš priecājās par atrastajiem svārkiem un maku, kas pilns ar naudu, nevis niknojās par sabojāto sviestu, nonākšanu kūtī un izlieto darvu, sajūsminājās par jauniegūto zirgu, nevis purpināja par diviem beigtajiem burlakām sētā. Katrā medus mucā kāds var iepilināt dažas darvas karotes, bet, ja priecāšos par gardo medu, arī melnais, eļļainais šķidrums šķitīs vieglāk izsmeļams. Ļaunums nevar skart to, kas pats ir labs.

Droši vien es nekad nenonākšu tādās situācijās kā R. Blaumaņa radītie tēli, tomēr ikdienā bieži iedomājos, kā rīkotos kāds no viņiem, jo padomi, kurus guvu lasot, lieliski noder arī mūsdienīgos atgadījumos. Piemēram, kāds bijušais klasesbiedrs man piedāvāja kraukšķīgu šokolādes tāfelīti ar riekstiem apmaiņā pret pareizo atbilžu sniegšanu gaidāmajā pārbaudes darbā. Ko darītu Tālavas taurētājs? Ņemtu vai neņemtu? Teiktu vai neteiktu? Es atteicos, jo tas nebūtu godīgi ne pret skolotāju, ne citiem skolēniem. Reiz lietus dēļ tika atcelta ekskursija, es un arī visi pārējie bijām nomākti. Bet vai šo nelielo misēkli var salīdzināt ar to cilvēku pārdzīvojumiem, kas atradās nāves ēnā uz peldošā ledus gabala? Reizēm manī parādās arī dievbijīgā saimnieka īpašības. Adot pirmos cimdus, es nebēdāju par kļūdām un neprecizitātēm, bet priecājos par skaisto krāsu salikumu, neparastajiem rakstiem un darbiņa ritēšanu uz priekšu (beigās pat saņēmu augstu vērtējumu, jo arī skolotāja lielāku vērību pievērsa mana adījuma pozitīvajām iezīmēm).

 Tālavas taurētājs, Grīntāls, dievbijīgais saimnieks un velniņi ir man palīdzējuši ne tikai īpašos brīžos, bet arī gluži ikdienišķos notikumos, kas dzīves ceļā pagadījušies itin bieži. Es zinu, ka, lasot citus R. Blaumaņa darbus, atkal atradīšu ko vērtīgu un manu padomdevēju pulks kļūs arvien lielāks.

Kristīne Jirgena, 7.a

 

Skolēni par Latviju

Lai zila jūra, priedes staltas,

Lai gaiša tauta, dienas baltas!

Lai sirdī senās dainas skan

Latvijā tev un man!

                        Katrīna Barone, 9.b klase

Mana dzimtene – Latvija,

dzintara jūras apskalota,

tautasdziesmu piepildīta.

Mana dzimtene Latvija –

mīlestībai atvērta.

Elizabete Golubecka, 9.b klase

Lai cilvēki laimīgi

ietu pa ielām,

Lai bērni lepotos

ar savu valsti

un valodu!

Lai Latvija ir

brīva un spēcīga!

Mēs mīlam tevi,

Latvija,

lepojamies

un sargājam.

Sandra Stasaite, 9.a klase

Varu dienām vērot

ļaužu steigu,

bet  acīs

nebūs tukšuma,

jo dziļi sirdī jūtams

tautas tuvums.

                  Laura Reinberga, 9.b klase

Zeme, no kuras saules bērni nāk

un kur putni dziedāt sāk.

Tautumeitas kumeļos iet jāt,

dēli  dzintaru brauc krāt.

Amanda Upeniece, 7.a klase

Ziemā sniedziņš krīt,

Vasarā saule spīd,

Rudenī krāsainas lapas

Zem kājām čaukst,

Pavasarī citas atkal

No jauna plaukst.

Šeit ir skanīgas

Latvju dainas un

Acij paveras

Interesanti skati,

Bet lielākā vērtība

Ir Latvija pati. 

                Kristīne Jirgena, 7.a klase

Latvija, tu mums esi dārgākā,

Tu tāda esi vienīgā.

Tu mūžam dzīvosi, Latvija,

Pats Dievs tevi sen jau svētīja.

Pūš vējiņš, dzen laiviņu,

Dod mūsu tautai mūžību!

               Viktorija Sitkoviča, 7.c klase

   

 

Teātra izrādes "Planēta Nr. 85" apmeklējums

 

1. novembrī 8.b klase apmeklēja teātra izrādi "Planēta Nr. 85". Izrāde bija par atgriešanos Padomju Savienības laikā, tā bija ļoti interesanta un jautra. Mums, 8.b klases skolēniem, šī izrāde ļoti patika, un mēs vēlamies pateikties klases audzinātājai Ingai Laidiņai un mūsu vecākiem par iespēju apmeklēt šo izrādi. Mēs ceram, ka mums būs vēl šādas iespējas kopīgi un kulturāli pavadīt laiku. Liels paldies!

Patrīcija Lūse

 

Mēs redzējām, noskaties arī tu!

7.a klases skolēni iesaka noskatīties  latviešu simtgades filmu „Homo novus”, kas nacionālajai  kino balvai „Lielais Kristaps” nominēta 13 kategorijās.

Filma ir interesanta, jo stāsta par jaunu mākslinieku, kurš ierodas Rīgā no laukiem, iekļūst pilsētas mākslinieku aprindās un iemīlas.

                                                                                                            Signe Krišlauka

Filmu ir vērts noskatīties, jo tā ir viena no Latvijas simtgades filmām un ir labs piemērs, kā cilvēki var mainīties, kā notikumi var ietekmēt cilvēku attiecības un uzskatus.

Una Bergholde

Filma māca, ka vajag ticēt sapnim un realizēt savus talantus.

                                                                                                            Elizabete Petrovska

Filmā ir aplūkojami ievērojamu latviešu gleznotāju darbi, kurus var redzēt arī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.

                                                                                                            Kristīne Jirgena

Filmā var redzēt, ka 20. gadsimta 30. gados cilvēki bija laipnāki cits pret citu, un iepazīt gleznotāju dzīvi.

                                                                                                            Karlīna Slavinska

Filma jāredz visiem, kam interesē māksla, jo tā stāsta par mākslinieku dzīvi.

Amanda Upeniece

Biju pārsteigta, ka filmā redzēju gleznas, kuras iepazinu arī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā projekta „Skola ārpus skolas” laikā.

                                                                                                Loreta Gadžiramazanova

 

Apmeklējiet Latvijas Nacionālo mākslas muzeju!

Es stāstīšu par Latvijas Nacionālā mākslas muzeja apmeklējumu projekta “Skola ārpus skolas” ietvaros. Vai man patika muzejā? Protams, patika.

Staigājot pa muzeju un apskatot gleznas, man ļoti iepatikās Jūlija Federa darbs “Pēc vētras”. Gleznas priekšplānā bija attēloti sakrituši koki, kas bija tumši un brūngani. Taču aiz melnuma laukā spraucās spoži saules stari. Man šī glezna ļoti patika, jo tā atgādināja par daudzajiem notikumiem manā dzīvē, ka pēc katra strīda ar draugiem mēs atkal salabsim un pēc nakts vienmēr būs rīts.

 Tad es turpināju apskatīt citas gleznas un pamanīju Johana Valtera darbu “Sestdienas vakars”. Ak, cik tas bija skaists! Gleznā attēlota lauku dzīve brīvdienās. Viss bija mierīgi, un dzidrais ezers mirdzēja vakara saulē. Šī glezna man iepatikās, jo tā raisīja domas par manu ģimeni un kopā pavadītajiem vakariem.

Man ļoti patika Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, jo tur varēja iegūt daudz iedvesmas. Es noteikti iesaku katram aiziet uz muzeju, apskatīt gleznas un atrast sev tīkamākās.

Anete Meiere, 7.a

 

7.a klases brauciens uz Dailes teātri

5.oktobrī mēs – 7.a klase – kopā ar audzinātāju Silviju Ludženieci braucām uz Dailes teātri, lai noskatīties režisora Dmitrija Petrenko un dramaturģes Justīnes Kļavas jaunāko kopdarbu – izrādi ,,Planēta Nr.85’’.

Es priecājos, ka izvēlējos nākt uz šo izrādi, nevis piektdienas vakaru pavadīju mājās. Režisori ar humoru nebija skopojušies, un tā būtu neiespējamā misija nevienu reizi visā uzveduma laikā kaut vai tikai mazliet nepasmaidīt. Interesants bija tajā izmantotais sapņa motīvs un nelielais fantastikas kumosiņš – ceļošana laikā.

Kad pienāca starpbrīdis, man gribējās, kaut tas ātrāk beigtos un varētu atkal sekot līdzi spurainā tīņa Krišjāņa piedzīvojumiem 1985. gadā – laikā, kad viņa vecāki bija astoņpadsmit gadus veci. Kad beidzās izrāde, es vēlējos, kaut tā tomēr vēl nebūtu galā, un man šķita, ka noslēgums pienāca parāk ātri.

Esmu pārliecināta, ka pārējiem 7.a klases skolēniem arī ļoti patika šī izrāde un, to skatoties, raisījās līdzīgas izjūtas kā man.

Viena no atziņām, ko var gūt, skatoties izrādi ,,Planēta Nr.85’’, ir šāda – vajag uzklausīt citus bez asa nosodījuma, arī vecāki un vecvecāki reiz ir bijuši tādā vecumā kā mēs tagad, tāpēc vajag pacensties viņus saprast.

Iesaku arī citiem noskatīties šo burvīgo izrādi, kurā PSRS ir parādīta pavisam citādākā un jautrākā gaismā.

Kristīne Jirgena, 7.a klase

Kā 7.a klase pavadīja Dzejas dienu 2018

No paša agra rīta mēs ar klases audzinātāju stāvējām pie skolas un gaidījām, kad būs iespēja iesaistīties Dzejas dienas aktivitātēs, tāpēc nebrīnos, ka viens no pasākuma vadītājiem – Riks Emīls Lazdiņš – nosauca mūs par dzejiskāko klasi, bet vēlāk mums pievienojās daži no 7.c un 7.b klases skolēniem.

Varēja sūtīt dzejoli kādam draugam ,,Dzejas pastā’’, rakstīt pāris rindiņas uz asfalta akcijā ,,Sirds uz trotuāra’’, lasīt vārsmas ,,Dzejas skatuvē’’ un runāt no galvas akcijā ,,RIV simts dzejoļi no galvas Latvijas simtgadei’’, kā arī iepriecināt skolotājus un klasesbiedrus ar īpašu dāvanu aktivitātē ,,Uzdāvini dzejoli!’’ .

Sākumā bijām kautrīgi, tāpēc negājām runāt vai lasīt dzejoli mikrofonā, taču pēc tam, kad latviešu valodas un literatūras skolotāja Silvija Ludženiece paņēma rokā mikrofonu un norunāja dzejoli, es saņēmu drosmi un gāju nākamā, un tā drīz vien izveidojās rinda ar runāt vai lasīt gribētājiem.

Man vislabāk patika aktivitāte ,,RIV simts dzejoļi no galvas Latvijas simtgadei’’, jo tā varēja paust domas par savu dzimteni un godināt valsti, bet žēl, ka neiedomājos pati uzrakstīt dzejoli par Latviju, tas tiešām būtu mans visprecīzāk formulētais viedoklis par mūsu valsti, ka esmu lepna par to, ka runāju, rakstu, arī dziedu latviešu valodā un dzīvoju šeit, nevis citur.

Kopīgiem spēkiem ieguvām diezgan daudz apliecinājumu par piedalīšanos Dzejas dienā, tāpēc vēlāk, literatūras stundā, izveidojām no tiem uzrakstu ,,7.a’’, un tas tiešām izskatījās skaisti. Apliecinājumi bija novietoti cieši cits citam līdzās, it kā būtu savstarpēji sadarbojušies, veidojot mūsu klases nosaukumu. Stundā izveidojām arī iegūto atziņu piramīdu.

Kristīne Jirgena, 7.a kl.

 

7.a klases pirmā literatūras stunda jaunajā mācību gadā notikusi pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas.

7. septembrī ar skolas autobusu braucām uz Latvijas Nacionālo bibliotēku, kopā ar mums bija klases audzinātāja un literatūras skolotāja Silvija Ludženiece un skolas psiholoģe Jūlija Brokere. Stundas laikā notika viktorīna, un par pareizajām atbildēm saņēmām uzlīmes, kuras uzrādot iegūsim papildu punktus literatūras pārbaudes darbā. Noskaidrojām, ka celtnieki, kas pašlaik uzstāda Aigara Bikšes pieminekli ,,Divi Raiņi ‘’, zina dzejnieku, kam tas veltīts.

Gan turpceļā, gan dodoties atpakaļ uz skolu, nejutāmies īpaši komfortabli, jo nācās saspiesties, lai autobusā visiem pietiktu sēdvietas, bet toties uzzinājām daudz interesantu faktu par Latvijas Nacionālo bibliotēku, piemēram, ka tā būvēta, iedvesmojoties no stikla kalna, kas pieminēts arī Raiņa lugā ,,Zelta zirgs ‘’.

Iesakām un novēlam arī citām klasēm izbaudīt stundas ārpus skolas telpām neformālā gaisotnē, jo tas ir neparasti un sniedz jaunu pieredzi.

 Kristīne Jirgena, 7.a klase

 

Adaptācijas dienas 7. a klasē

Vienmēr gribas vēl nedaudz vasaras, kad tā ir beigusies un sākas mācības skolā, tāpēc pirmajās dienās bija adaptācijas periods, kurā iepazinām tuvāk savus klasesbiedrus un izklaidējāmies.

Pēc vērienīgajām pārmaiņām klases iekārtojumā un sastāvā mēs – 7. a klase – esam laimīgi un jūtamies pacilāti un iederīgi savā kolektīvā. Ja būtu jāpasaka īsumā, kā mums pagāja šīs dienas, tad tas skanētu šādi: jautrībā, smieklos un sadarbībā.

Ceram, ka citiem RIV skolēniem, pedagogiem un pārējam personālam jaunā mācību gada sākums arī sagādāja prieku un motivāciju darboties.

Kristīne Jirgena, 7.a klase